Labdien!
Jums raksta Ligita, folkloras kopas “LAIPA” vadītāja, kura jau otro sezonu nedrīkst sagaidīt Ventspils Kultūras centrā ciemiņus “Barona svētdienā”. Iemesls ir visiem zināms – ierobežojumi, lai mazinātu nešpetnā vīrusa posta darbus.
Kovids skrēja pa pasauli,
Gardus smieklus smiedamies.
Ļaudis skata nopakaļ,
Asariņas slaucīdami.
“Barona svētdiena” – tā mēs, Ventspils pilsētas un novada folkloras kopu dalībnieki, īsi un mums saprotami saucam ikgadējo pasākumu Kultūras centrā, kad oktobra mēneša pēdējā svētdienā tiekamies, lai kopīgi folkloras lādei vāku atvērtu – uzdziedātu, pastāstītu, uzdancotu un padomātu, cik skaists, dziļš un saudzējams ir mūsu tautas aizgājušo paaudžu nemateriālais mantojums.
Krišjānim Baronam, kas savu dzīvi veltīja, lai savāktās dainas sakārtotu un atdotu atpakaļ tautai – krājumus publicētu, oktobra pēdējā diena ir dzimšanas diena. Mūsu pienākums ir savus varoņus godināt – tāpēc mums ir sava “Barona svētdiena”.
Ar šādu ideju un nolūku es uzsāku šī folkloras pasākuma veidošanu tālajā 1993.gadā un ļoti vēlējos, lai tas kļūtu par pilsētas kultūras tradīciju, par pilsētas un novada folkloras kopu ikgadējo kopā būšanu, par iespēju iepazīt citu novadu folkloras kopēju gara pūru, par laiku un vietu, uz kurieni atnākt tiem, kas sirdī saistīti ar tautas seno dvēseli vai vēlas to iepazīt. Pasākums vienmēr ir bijis bez ieejas maksas un brīvi pieejams ikvienam. Par to rūpējās mūsu pilsētas kultūras dzīves atbildīgie cilvēki.
Un pasākumam šī jau 29. sezona. Skaitlis apliecina, ka te jau varam runāt par tradīciju un tradīcijas kopšanu. Tā “Barona svētdiena” ir dzīvojusi savā tradīcijas aurā 27 gadus, cilvēkiem sanākot Kultūras centrā, un ar veselības aizsardzības noteikumu aizliegumu 28.,29. tradīcijas gadā (lai gan bijām gatavi tikties gan pagājušajā, gan šajā sezonā) bez tikšanās.
Nākošā “Barona svētdiena” varētu būt 30. tradīcijas gads! Vai varbūt tikai 28. gads? Kā skaitīt?
Jebkurā gadījumā – visi tiks ļoti gaidīti!
Tagad galvenais – saudzēsim viens otru un visus labos ļaudis, kuriem Dievs lēmis dzīvot Latvijā vai būt piederīgiem tautai, jo nekas nav augstāks par mīlestību pret ikkatru, ar kuru esam saistīti.
Mūsu senči augsti vērtēja apdomību un sirdsgudrību. To tagad sauc par empātiju. Tā palīdz saprast daudzas tās vērtības, par kurām mūsu ssssstraujajā laikmetā piemirstas.
Veselību un atbalstu vēlot,
Ligita Vaļuka, Ventspils Kultūras centra latviešu folkloras kopas “LAIPA” vadītāja.