“Svētīgi tie mirušie, kas iekš Dieva kunga dus.
Viņu gaita pabeigta, bēdas tos vairs neaizskar.
Neraudat, neraudat.
Es pie Dieva godībā sāpes neciešu,
nekrītu vairs sodībā, bet mūžam dzīvošu.”
/Pēdējais ieraksts Ilgas Buntikas dienasgrāmatā/
Ilga Buntika dzimusi 1939. gada 9. martā, sniegpulkstenīšu laikā. Tēvs Johans Buntiks no lībiešu dzimtas, visu mūžu bijis cilvēku cienīts, strādājis kā gatera vadītājs. Mamma Berta Buntika (dz. Lapa) no Krievlaukiem, kopā ar vīru strādājuši vienā uzņēmumā “Ventspils koks”. Kopā sagaidītas zelta kāzas. Ilgai ģimenē ir vecākā māsa Ausma Devjatņikova (dz. Buntika), kurai visi mājas pienākumi jau kopš bērnības bija jāveic vairāk un jāpieskata mazā māsa. Gāja laiks, Ausma ar mammu neizlaida nevienu Ilgas koncertu un bija viņas klusās atbalstītājas, kuras nekad neviens pat nepamanīja zālē. Bet koncertos pasniegtie ziedi vienmēr tika nesti mammai un māsai. Tā bija kā pateicība, ka viņas abas smagi strādāja un atbalstīja viņas vēlmi skoloties. Tēvs lepojās ar meitām un lūdza precoties nemainīt seno uzvārdu. Ilga tā arī izdarīja, kad pienāca kāzu laiks.
Bērnība paiet kara laika iespaidā, kad kopā ar tēvu daudzas reizes nācās doties uz Popi pēc pārtikas, mazā Ilga ciemojās vecvecāku mājās “Dampeļos”, bet vairāk palika pie radiem “Silgaiļos”. Kurzemes katla un vēlākais kapitulācijas laiks Ilgas atmiņā palicis ar īpašu stāstu: gar viņas gultiņu bija nolikti ieroči, sveši cilvēki, kas rāva nost uzplečus un dedzināja plītī, kāds svešā valodā runājošs karavīrs cienā ar saldo šokolādi. Pēckara juku laiki – Ilga no kaut kur atrastām stīgām, kuras piestiprina pie sava nakts skapīša, izgatavo pirmo instrumentu uz kura Ziemassvētkos nospēlē vecākiem Klusa nakts, svēta nakts.
Sākas skolas gadi. Pirmā Ilgas mūzikas skolotāja bija Beatrise Urga, kora dziedāšanas stundās pavadījumu uz vijoles spēlēja Kārlis Zvejnieks. Tādi mūziķi iedvesmo, un laikam arī pateicoties viņiem, Ilga savu dzīvi saistīja ar mūziku. Skolas orķestrī, viņa kā vienīgā meitene spēlēja ģitāru, ko mācīja Gunārs Krūte. Pirmās klavierstundas apguva pie klases audzinātājas Kairas Ārentes. 1954. gadā tika pabeigta Ventspils 7.-gadīgā dzelzceļa pamatskola, un tūlīt izlemts turpināt mācības Ventspils mūzikas vidusskolā, kordiriģentu nodaļā pie Elvīras Salmiņas. Eksāmeni tika veiksmīgi nokārtoti, un vecākiem nezinot, pieņemts arī dzīves galvenais mērķis – būšu dziedāšanas skolotāja, diriģente. Kā teica pati Ilga, – izvēlējos šo profesiju uz mūžu. Viss ir piepildīts, jo savos 82 gados viņa vēl arvien strādāja kā kora “Slavjaņe” diriģente. Ventspils vēsturē tik cienījamā vecumā kori neviens nav vadījis.
Mācoties mūzikas skolā trešajā kursā, 1957. gadā Ilga uzsāka pirmās darba gaitas Popes pamatskolā, jo ģimenē bija grūti laiki, tētis saslima. 1958. gadā sekoja Dzidras Kļaviņas ieteikums un aicinājums pieņemt Ilgu viņas vietā par skolotāju Ventspils J.Fabriciusa 1. vidusskolā. Darbs ar 1.-7. klases audzēkņiem. Šajā gadā jaunā skolotāja atsaucas aicinājumam vadīt ATK-6 vokāli instrumentālo ansambli un gūst arī pirmās atzinības ansambļu skatēs. Pirmā saskarsme ar lībiešu valodu saistīta ar Dzidru un Dzintaru Kļaviņiem, no kuriem daudz gūts ne tikai profesionālā, bet arī cilvēciskā ziņā. 1956. gadā Ilga iesaistās Lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansamblī, bet sarakste ar Dzintaru Kļaviņu par lībiešu dziesmām turpinās līdz pat viņa mūža beigām.
1959.gadā mūzikas skola ir pabeigta un sapnis turpināt mācības bija tuvu, tomēr eksāmenus neizdodas nokārtot, jo Ilga saslimst. Nāk piedāvājums kļūt par Revolucionāru un kara veterānu kora diriģenti un Ilga piekrīt. Viņa beidzot ir diriģente. Bet ir vēl viens sapnis, kas neliek mieru – teātris. Grūti turēties pretī režisora Raimondam Kugrēna aicinājuma, tāpēc Ilga gūst aktrises prasmes un pabeidz Ventspils teātra studiju (1959-1961). Te arī lieliskā dzīves dāvana, galvenā loma izrādē “Pusaudzis” (D.I.Fonvīzens) – Sofijas tēls. Apsveikumā “Sofijai” 1960. gada 28. decembrī režisors Kugrēns raksta:”Nojaušu, kāda starpība domāt, ka esi laimīgs, un būt patiesi laimīgam”.
1960.gadā Ilga iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, mūzikas pedagogu nodaļā pie Imanta Cepīša un Paula Kveldes. Pēc gada pieņem izaicinājumu kļūt par Piltenes Tautas nama jauktā kora diriģenti.
Te atnāca mīlestība, sportojot satikās jaunie – volejboliste un bokseris. Ilga un Gunārs apprecējās 1963. gada 9. martā, Ilgas dzimšanas dienā. 1963. gada 26. augustā pasaulē nāca vienīgā meita Ilva Buntika. Mācības Jāzepa Vītola konservatorijā nācās pārtraukt. Bērna kopšanas atvaļinājums bija īss un apvienot ar darbu skolā visu nebija iespējams, nebija viegli. Maz laika atliek meitas audzināšanai un, lai biežāk būtu kopā, Ilga sāk strādāt sanatorijas tipa diennakts bērnudārzā “Mārīte” par muzikālo audzinātāju. Tagad meitu redz biežāk un var būt droša, ka viņu pieskata. 1970. gadā jauns izaicinājums – Vārves jauktā kora diriģentes amats tiek pieņemts un tā septiņi gadi aizskrien nemanot, vakaros vēlu atgriežoties no kora mēģinājumiem.
Meita jau sestajā klasē ieguvusi patstāvību ikdienā, bet ģimenes vajadzības nebeidzas un Ilga piekrīt jaunam aicinājuma apvienot visa Ventspils rajona dziedātājas vienā sieviešu korī “Dzintarlāse” (1976-1982). Pirmajā kolektīvā, kuram tiek dots viņas izvēlētais nosaukums, piesakās simts dziedātājas. Tas bija skaitliski lielākais kolektīvs viņas mūžā. Līdztekus arī darbs Ventspils Profesionāli tehniskajā vidusskolā, kur Ilga vadīja kori un vokālo ansambli (1980-1982).
Tiek pieņemts lēmums vēlreiz iestāties Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas diriģēšanas un vokālās mākslas fakultātē, kordiriģēšanas nodaļā, profesora Jāņa Dūmiņa klasē. Paiet gadi, dzīvojot starp Rīgu un Ventspili. Diplomdarbs, Mocarta “Rekviēms” izskan, tiek pasniegts augstskolas diploms un vēl vecmāmiņas tituls arī ir klāt. Meitai Ilvai 1982. gada 23. martā piedzimst meita Ketija-Ketino, Ilgas pirmā mazmeitiņa.
Pēc pāris gadiem sevi pieteiks vēl viena mazmeitiņa, 1986. gada 20. februārī piedzimst Eridana. 2013. gadā pasaulē nāks viņas dzimtas turpinātāja Ketijas meita, – Ilgas mazmazmeitiņa Olīvija-Keita.
Atgriežoties pie 1982. gada. Spēki ir atdoti un acis sāk atteikt redzi, diagnoze nav mierinoša, acu tuberkuloze, bīstama un draud aklums. 1984. gadā tiek pieņemts lēmums pārcelties uz Ogres specializēto sanatoriju, nākas atteikties no kolektīviem un savas mīļās skolas. Nāk darba piedāvājums Ogres vidusskolā un Ilga to pieņem.
Darbs viņu aizrauj, skolā top folkloras kopa un skolas jauktais koris, 5.-8.klašu koris iegūst 1.vietu Rīgas zonas koru skatē un darbs nes augļus, bet domas par mājām, meitu un mazmeitu neliek mieru. 1988. gada vasarā Ventspils 1. vidusskola uzrunā savu skolotāju atgriezties, lai gatavotos skolas jubilejai. Neskatoties uz veselības draudiem, viņa riskē, jo mājas sauc vairāk par bailēm palikt neredzīgai. Klāt 1. septembris, kā ierasts savā skolā, tikai atgriezusies ir skolotāja, kurai pie krūtīm piesprausts auseklītis – neatkarības un atmodas simbols, kuru skolas toreizējā vadība aizliedz nesāt, bet Ilga paliek pie saviem uzskatiem. Pirmo reizi skolā tiek dibināta folkloras kopa “Trejdeviņi”, jauniešu koris gatavojas Latvijas dziesmu svētkiem, skatēs pierāda savu varēšanu. Pamazām izveidojas jauniešu koris “Jūras logi” (1988-1991), kas jau grib būt neatkarīgs un patstāvīgs kolektīvs un pāriet uz Ventspils pilsētas Jaunrades namu. Kopā ar kori pabūts neaizmirstamos koncertceļojumos, kopā Igaunijā sagaidīta Latvijas neatkarība. Diriģente ir savas tautas patriote no dzimšanas, jo nekad nav piederējusi nevienai organizācijai, ne partijai, ir mīlējusi dzimteni, senču tradīcijas, savus audzēkņus un dziedātājus. Galvenais – kalpot Mūzikai.
Vēl viena uzdrīkstēšanās – 1988. gadā, Ilgas 50. gadu jubilejā, ir aicinājums kļūt par krievvalodīgo kora diriģenti. Amata brāļos un māsās tiek uzņemts ar īpašu neizpratni. Kolektīvs tiek dibināts, toreiz vēl jauktais koris “Slavjaņe”, kurš pamazām kļūs par sieviešu kori. Kolektīvs apvienoja inteliģences pārstāvjus – skolotājus, mūziķus, inženierus, ārstus, dažādu tautību un nozaru pārstāvjus un vadītājus. “Slavjaņe” kļuva par Ilgas dzīves pēdējo kori, ko viņa diriģēja līdz mūža galam. Uz masu mediju jautājums, kā jūs, būdama latviete-lībiete, esat piekritusi vadīt šo mazākumtautību kolektīvu sekoja Ilgas atbilde:”Tie ir brīnišķīgi cilvēki, kas tajā dzied, to skaitā latviešu dziesmas. Neuzskatu, ka jāpiekrīt man veltītiem pārmetumiem. Tieši otrādi – caur mani viņi iepazīst latviešu, lībiešu kultūru un mentalitāti, tuvinās tās izpratnei. Vai var būt, kas labāks pašreizējā politiskajā situācijā, kā caur mūziku panākta tautu saprašanās? Tas laiks bija domāšanas pārmaiņu laiks.”
Valsts nostāja mainījās arī pret represētajiem un tiek dibināts kolektīvs, kas apvienotu šos cilvēkus kopīgā dziesmā. Ilga atsaucas un korim dod nosaukumu Politiski represēto koris “Ziemelzvaigzne”. Diriģentes statuss no 1989. līdz 1995.gadam.
Vēl viens kolektīvs Ventspils rajona sieviešu koris “Madara”, zaudējot savu patstāvīgo diriģenti, meklēja risinājumu un atkal jau Ilga neatsaka un četrus gadus (1995 -1999) bez atalgojuma vada šo kolektīvu, kura pamatsastāvs pēc tam pāries uz jaundibināto kori “Lība” (1999-2011). Lībiņas bija viņas lībisko sapņu atspulgs, vēlme dziedāt senās tautas dziesmas un popularizēt šo tautas garu bija un palika viņas sapnis. Sākumā līvu valodu apguva visas dziedātājas pie skolotājas Zojas Sīles. Ilga uzskatīja par goda lietu runāt un dziedāt lībiešu valodā, tāpēc iestājas Lībiešu biedrībā. Liela vēlme bija pasē ierakstīt piederību šai tautas daļai, tik stipra bija pārliecība par senču asinīm. Vēl uzplaukst vokālais ansamblis “Rudens roze” (2005-2011). Mazais kolektīvs ar īpaši sirsnīgām programmām papildina daudzus notikumus un aicina dziedāt līdzi.
Lielo kolektīvu iedrošināti, arī mazie sāk augt kā sēnes pēc lietus un vācu tautības pārstāvji uzrunā atkal Ilgu un viņa neprot atteikt. Ja cilvēki grib dziedāt, tad ir jāstrādā – tā izveidojas Ventspils vācu kultūras biedrības ansamblis “Windau” (2008-2011). Atkal “sabiedriskā kārtā” ieguldot sevi dziesmu repertuārā, koncertu un mēģinājumu virpulī, viņa spēj iejusties vācu tautas mentalitātē. Diriģente paspēj pievērsties arī garīgajai mūzikai, divus gadus vadot Ventspils Luterāņu baznīcas kori. Izveido slāvu garīgās mūzikas dziesmu svētkus “Ziemassvētku zvani”, kas izskanēja 19 gadus pēc kārtas. Arī 20-jiem svētkiem Ilga gatavojās, bet pandēmijas laiks tos atņēma. Palika cerība, ka tie turpināsies. Tomēr Ilgai ar to nav gana, līdztekus diriģentes un koru vadītājas darbam, 20 gadus viņa ir kamerkora “Ventspils” dziedātāja. Un paspēj arī dejot senioru deju kopā “Brīzīte”.
2011.gads Ilgai atnes kārtējo pārbaudījumu. Atmiņā uzaust līdzība,- pravietis savās mājās netiek godāts. Tomēr Ilga Buntika nelūzt, viņa kļūst stiprāka un atkal ceļas jauniem darbiem. Sāpes par pāridarījumu viņu atgriež sportā. Sākas treniņu un sacensību laiks, viņa gatava aizstāvēt Ventspils pilsētas godu, jo ir kļuvusi par Ventspils senioru sporta biedrības komandas dalībnieci. Tai pašā gadā viņa dodas uz Pasaules čempionātu veterāniem vieglatlētikā (Sakramento, ASV) rezultāti nav slikti – šķēpmešanā, soļošanā, lodes grūšanā rezultāti ap 10. vietu. Kā saka, āķis lūpā un 2013. gadā Pasaules čempionātā vieglatlētikā veterāniem Turīnā (Itālija) tiek iegūta Zelta medaļa 100m skrējienā, Sudraba medaļa – 200m, Bronzas medaļa šķēpa mešanā, 5. vieta lodes grūšanā un 6. vieta diska mešanā. Neaprakstāms prieks par to, ka viņa grib un var, tas pierāda Ilgas gara stiprumu. Vēlme uzvarēt un spēja koncentrēties, lai sasniegtu mērķi, – to var pamācīties. Līdz 2018. gadam Ilga iesaistās vairākās Eiropas un Latvijas mēroga sacensībās, pavisam kopā iegūtas 157 medaļas.
2012.gada sākumā sākas nopietnākas problēmas ar veselību un šoreiz meitas lūgums nebraukt uz sacensībām, netika uzklausīts, jo klusībā Ilga trenējas un dodas uz sacensībām Latvijā, atgriežas ar medaļām un sev raksturīgo sajūsmu par paveikto.
Pienāk brīdis, kad lielās sacensības paiet garām. Bet dienā un naktī sekošana sportam televīzijas ekrānos, kļūs par prieku – dzīvot līdzi citu uzvarām un zaudējumiem, fanojot par Ventspils Basketbola klubu, boksa raidījumiem un Māri Gulbi, vieglatlētikas sacensībām, biatlonu, bobsleju u.c.
2020.gada septembrī notiek pēdējais koncerts Pārventas bibliotēkā ar viņai uzticīgo sieviešu kori “Slavjaņe”, toreiz vēl ir plāni gatavoties nākamajam koncertam, tomēr ārstu uzstādītā diagnoze liek apstāties un doties uz operāciju. Viņa vienmēr cerēja uz veiksmīgām beigām, bet šoreiz nācās samierināties arī ar smagām sāpēm četru mēnešu garumā. Arī ar to viņa centās samierināties un steidza atvadīties no visiem un sakārtot lietas.
Viena skaista cilvēka dzīve aprāvās 2021. gada 31.martā plkst.10.40 no rīta.
Viņa cerēja sagaidīt savu dzimšanas dienu 9. martā un sagaidīja, lai tieši pēc mēneša aizietu kapu kalniņā, Dieva svētība ir bijusi viņai vienmēr klāt.
(..)
Dzied sieviete un iedzied savu dzīvi
Ar rokām
Nesniedzamās debesīs.
Dzied dzīvību
Tām zaļām saknēm,
Un saules gaismai,
Kas pār zemi līst.
/L.Sēle/